Nāc, mīļoto meiten, līdz cīniņā

Dziesma 1973. gadā ierakstīta un izdota strēlnieku dziesmu skaņuplatē “Tauru skaņās kad viļņojas gaiss…”. Ierakstā dzied Edgara Račevska vadīts vokālais ansamblis, spēlē Baltijas kara apgabala pūtēju orķestris diriģenta Aleksandra Daņilova vadībā.
Dziesmas autors nav zināms. Melodijas naivais veidols liek domāt, ka tā aizgūta no kādas 20. gadsimta sākuma ziņģes. Savukārt teksts atspoguļo dumpiniecisko cīņas garu nevis skarbi revolucionārā, bet gan romantiskā, pat sentimentālā jūsmā. Tas padara vienkāršo, nepretenciozo dziesmiņu sirsnīgu un jauku un izskaidro, kāpēc tā līdz pat šai dienai saglabājusies un tiek dziedāta sadzīvē. Jo viena lieta bija padomju masu kultūras konstruētās atmiņas par 1905. gada revolūciju un Piektā gada dziesmām ar padomju ideoloģijas kultivēto kolektīvā pārdzīvojuma izpausmi, cita lieta – dziesmas, kuras atspoguļo cilvēku izjūtas gluži personiskā tvērumā. Kad Piektā gada simtgades sakarā LU studenti veica pētījumu par to, kādas zīmes no tā laika saglabājušās Latvijas teritorijā, tad kā īpaša piemiņa izrādījās kāda priede Strenču novadā, Valmieras - Valkas šosejas malā, jo tās stumbrā iegriezti šie senās dziesmas vārdi, pie tam vēl vecajā drukā:
Nāc, mīļoto meiten, līdz cīniņā,
Ņem nāvīgo asmeni rociņā.
Mēs abi daudz cietuši strādnieki,
Mums kopīgi skauģi un naidnieki.
Mūs savienos plūstošas asinis,
Tās būs mūsu svētītājs priesteris.
Un ieroču šķinda būs mūzika,
Par laulības ķīlu būs brīvība.
Ja kritīsim sīvajā cīniņā,
Mums alga būs dzīvajo piemiņa.
Nāc, mīļoto meiten, sniedz skūpstu vēl,
Lai mirstot nav nejustās laimes žēl.