filmov
tv
Runči - Skūpsti mani

Показать описание
Sešdesmito un septiņdesmito mijā Kanādā vairāki turienes muzicētgribošie latvieši izveidoja grupu Runči; vārdiņš raksturīgs, kodolīgs un ar dziesmām visnotaļ saistīts. Saukti arī Runči trimdā, pieteikti kā kapela no Hamiltonas un Toronto. Par grupas līderi kļuva akordeonists un dziedātājs Alfrēds Grīnbergs, ko ar basu un balsi atbalstīja Uldis Priedītis un dziedonis Edmunds Pulciņš, ieskaņojumos piedaloties virknei pieaicinātu latviešu un kanādiešu mūziķu.
Kā jau raksturīgi ārlatviešu grupām (Čikāgas piecīši, Trīs no Pārdaugavas) sākumā viņu repertuāra pamatā bija reiz dzimtenē tik iecienītās Alfrēda Vintera un gandrīz tautas dziesmas Dzintara jūra, Es zinu, šie vārdi, Vaidava, Anton, Anton, kas savulaik izdotas skaņuplatēs Jaunība un Zilās acis. Latvijā Runču ieraksti, protams, izplatījās no rokas rokā, skaņuplates sakopējot magnetafona lentēs.
Divos vēlākajos albumos Dzeltenie bērzi un Rudens zelts ieskanējās ne viena vien Raimonda Paula dziesma: Mežābele, Varbūt, Par pēdējo lapu. Sevišķi šejieniešiem likās savādi tās klausīties nevis estrādes ansambļa, bet gan īstas deju kapelas sniegumā, un Runči tā dziedāja un spēlēja tā, ka gribējās uzgriezt danci.
Šī mūzika nebija lustīgs kantrī kā Piecīšiem, bet gan līdzīga trīsdesmito gadu brāļu Laivinieku dabiskumam - mazliet piesmakusi, nesamākslota Grīnberga balss, smeldze, nostaļģija kā no Čaka Rīgas piedūmotiem krogiem.
Daiga Mazvērsīte
Kā jau raksturīgi ārlatviešu grupām (Čikāgas piecīši, Trīs no Pārdaugavas) sākumā viņu repertuāra pamatā bija reiz dzimtenē tik iecienītās Alfrēda Vintera un gandrīz tautas dziesmas Dzintara jūra, Es zinu, šie vārdi, Vaidava, Anton, Anton, kas savulaik izdotas skaņuplatēs Jaunība un Zilās acis. Latvijā Runču ieraksti, protams, izplatījās no rokas rokā, skaņuplates sakopējot magnetafona lentēs.
Divos vēlākajos albumos Dzeltenie bērzi un Rudens zelts ieskanējās ne viena vien Raimonda Paula dziesma: Mežābele, Varbūt, Par pēdējo lapu. Sevišķi šejieniešiem likās savādi tās klausīties nevis estrādes ansambļa, bet gan īstas deju kapelas sniegumā, un Runči tā dziedāja un spēlēja tā, ka gribējās uzgriezt danci.
Šī mūzika nebija lustīgs kantrī kā Piecīšiem, bet gan līdzīga trīsdesmito gadu brāļu Laivinieku dabiskumam - mazliet piesmakusi, nesamākslota Grīnberga balss, smeldze, nostaļģija kā no Čaka Rīgas piedūmotiem krogiem.
Daiga Mazvērsīte