IZŠĶĒRDĪBA | 18 09 2022 - Svētdienas Doma

Izšķērdība pret citu kā pret savu mantu nav īpašība, kas izraisa pozitīvas emocijas, un vēl jo vairāk, ja tā ir dzīves izšķērdēšana.

“Izšķērdē viņa mantu”

Viena lieta - izšķērdēt mantu, zemes resursus, ikdienā nepieciešamās preces vai kultūras bagātības. Īpaši tad, kad šo resursu trūkst. To ļoti labi apzināmies šī brīža kara un enerģijas krīzes kontekstā.

Tik ļoti daudzas reliģijas un filozofiskās skolas aicina neizšķērdēt, norādot uz šāda dzīvesveida amorālo dabu. Tiek runāts par to, ka zemes resursi nav viss individuāls īpašums, bet kopīgs, par ko vajag rūpēties, ka trūkums, ar ko sastopas līdzcilvēki, izšķērdību padara par grēku. Ka dzīvesveida maiņa, apzinātāks un dabai draudzīgāks dzīvesveids var nodrošināt ilgtspējīgāku un cieņpilnu resursu izmantošanu, no kā visi ir ieguvēji.

Bet vai pievēršam uzmanību kādam citam izšķērdēšanas veidam, kas dažbrīd personīgajā dzīvē ir iemesls iekšējam nemieram? Kā ir ar dzīves izšķērdēšanu? Tā var postīt cilvēku no iekšienes un savas izpausmes rast apkārtējā pasaulē. Vai gluži otrādi, nevīžība pret to, kas man dots, kas attīstās kā iekšēja nevīžība un izšķērdība pret savu dzīvi. Iespējams, savas dzīves novērtēšana ir vajadzīga, lai notiktu pozitīvas izmaiņas.

Grieķu filozofs Seneka ir teicis: "Tā tas ir: mums nav dota īsa dzīve, bet mēs paši to saīsinām, un mēs neesam slikti apgādāti, bet to izšķērdējam."

Dažreiz vajag vienkārši ļauties dzīves laika izšķērdībai, lai varētu rasties, kas jauns, lai atpūstos, lai iedvesmotos. Un tomēr, kur ir tas brīdis, robeža vai vieta, kad izšķērdība kļūst par savas dzīves devalvēšanu?
-----------------------------

Pat vismazākais atbalsts palīdz veidot šo video. Paldies!