filmov
tv
ReTV: 13. spoku stāstu vakars Džūkstē
Показать описание
Nedēļas nogalē Tukuma novada Džūkstē iedzīvotāji pulcējās uz Spoku stāstu vakaru un stāstīja par veļu laiku un vērtībām. Tukuma muzejā stāsta, ka šis pasākums ir iespēja arī jauniešiem saprast gan atšķirības, gan kopīgo starp Halovīniem un mūsu pašu latviešu paražām. Spoku stāstu vakars tika rīkots jau trīspadsmito reizi.
Guntis Pakalns, stāstnieks, vakara organizētājs: “Tas, kā tavs tētis ir gājis un bijis kā mazs kazlēns – vai nav brīnišķīgs stāsts? Vai tajā laikā, kad bija padomju laiks, vai netaisīja maskas? Taisīja! Un viņas pastāvēja arī tajā laikā, nevarēja nopirkt tādas kā šobrīd, bet bija savādākas maskas.”
Nosaukums “Spoku stāstu vakars” asociējas ar kaut ko baisu un drūmu, taču Džūkstes Pasaku muzejs šos stāstus pārvērta par kaut ko pavisam gaišu un pat izzinošu.
Santa Silava, Tukuma muzeja direktores vietniece: “Jaunā paaudze arī nāk, un to balansu mēs tomēr gribam atrast starp veļu laiku un Halovīniem, lai tos jauniešus no tiem Halovīniem, ko viņi pat neizprot, kas tas ir, nonāktu līdz tam veļu laikam, kas ir tieši latviešu tautas tradīcijas ar savām paražām. Mēs cenšamies tādējādi to iemiesot.”
Šķiet, ka arī paši bērni, gatavojoties “Spoku stāstu vakaram”, sajutuši gaišumu, jo izvēlētie tērpi it nemaz nebija baisi.
Pozitīvo gaisotni radīja arī mūzikas pavadījums, kas ieskandināja pasākumu Latviskās notīs.
Namejs Kalniņš, mūziķis : “Manuprāt, tas nebija tik sarežģīti, jo pārsvarā es nodarbojos ar tādu mūzikas žanru kā postfolks, kas apvieno tautiskos elementus ar modernajiem mūzikas elementiem.”
Džūkstes Pasaku muzeju pirms vairāk nekā 100 gadiem par savām mājām saucis rakstnieks Anss Lerhis-Puškaitis, un interesanti, ka šādus spoku stāstu vakarus jau 13. reizi organizē viņa radinieks Guntis Pakalns, kurš par Džūkstes pusi uzzinājis pētot informāciju studiju kursa darbam.
Guntis Pakalns: “Pirmo reizi es šeit atbraucu jau kaut kad 1980. gada ziemā. Un tā es pamazām šeit esmu ievadīts tajās lietās. Pats es nāku no Talsiem, bet Džūkstes stāstus, man liekas, zinu vairāk, nekā Talsu stāstus – kas te kurā vietā ir bijis.”
Lai arī šķiet, ka ar katru gadu varētu būt ar vien mazāk spoku stāstu, ko stāstīt, Guntis Pakalns pierāda pretējo. Uz pasākumu tiek aicināti dažādi stāstnieki, kuri izklāsta ne tikai briesmu stāstus, bet atklāj arī dažādas seno latviešu vērtības.
Guntis Pakalns: “Cilvēkiem jau visu laiku dzīvē gadās kaut kas jauns – atkal kāds mirušais sapnī atnāk vai kapos tev liekas, ka kāds uzliek roku uz pleca, vai tu redzi kaut ko, ko citi neredz. Un, protams, ir ļoti svarīgi arī pavirināt ģimenes albumu, pastāstīt savām nākamām paaudzēm, kas tur kurš ir. Un neaizmirstiet albumos pierakstīt klāt, kā kuram ir vārds, jo jūs zināt, bet nākamā paaudze to diez vai zinās.”
Bērni varēja klausīties stāstos, kā arī darboties radošajā darbnīcā, taču ikviens apmeklētājs pēc paveiktā darba bija aicināts uz siltu “pļepeni” – putraimu biezputru ar speķi.
Guntis Pakalns, stāstnieks, vakara organizētājs: “Tas, kā tavs tētis ir gājis un bijis kā mazs kazlēns – vai nav brīnišķīgs stāsts? Vai tajā laikā, kad bija padomju laiks, vai netaisīja maskas? Taisīja! Un viņas pastāvēja arī tajā laikā, nevarēja nopirkt tādas kā šobrīd, bet bija savādākas maskas.”
Nosaukums “Spoku stāstu vakars” asociējas ar kaut ko baisu un drūmu, taču Džūkstes Pasaku muzejs šos stāstus pārvērta par kaut ko pavisam gaišu un pat izzinošu.
Santa Silava, Tukuma muzeja direktores vietniece: “Jaunā paaudze arī nāk, un to balansu mēs tomēr gribam atrast starp veļu laiku un Halovīniem, lai tos jauniešus no tiem Halovīniem, ko viņi pat neizprot, kas tas ir, nonāktu līdz tam veļu laikam, kas ir tieši latviešu tautas tradīcijas ar savām paražām. Mēs cenšamies tādējādi to iemiesot.”
Šķiet, ka arī paši bērni, gatavojoties “Spoku stāstu vakaram”, sajutuši gaišumu, jo izvēlētie tērpi it nemaz nebija baisi.
Pozitīvo gaisotni radīja arī mūzikas pavadījums, kas ieskandināja pasākumu Latviskās notīs.
Namejs Kalniņš, mūziķis : “Manuprāt, tas nebija tik sarežģīti, jo pārsvarā es nodarbojos ar tādu mūzikas žanru kā postfolks, kas apvieno tautiskos elementus ar modernajiem mūzikas elementiem.”
Džūkstes Pasaku muzeju pirms vairāk nekā 100 gadiem par savām mājām saucis rakstnieks Anss Lerhis-Puškaitis, un interesanti, ka šādus spoku stāstu vakarus jau 13. reizi organizē viņa radinieks Guntis Pakalns, kurš par Džūkstes pusi uzzinājis pētot informāciju studiju kursa darbam.
Guntis Pakalns: “Pirmo reizi es šeit atbraucu jau kaut kad 1980. gada ziemā. Un tā es pamazām šeit esmu ievadīts tajās lietās. Pats es nāku no Talsiem, bet Džūkstes stāstus, man liekas, zinu vairāk, nekā Talsu stāstus – kas te kurā vietā ir bijis.”
Lai arī šķiet, ka ar katru gadu varētu būt ar vien mazāk spoku stāstu, ko stāstīt, Guntis Pakalns pierāda pretējo. Uz pasākumu tiek aicināti dažādi stāstnieki, kuri izklāsta ne tikai briesmu stāstus, bet atklāj arī dažādas seno latviešu vērtības.
Guntis Pakalns: “Cilvēkiem jau visu laiku dzīvē gadās kaut kas jauns – atkal kāds mirušais sapnī atnāk vai kapos tev liekas, ka kāds uzliek roku uz pleca, vai tu redzi kaut ko, ko citi neredz. Un, protams, ir ļoti svarīgi arī pavirināt ģimenes albumu, pastāstīt savām nākamām paaudzēm, kas tur kurš ir. Un neaizmirstiet albumos pierakstīt klāt, kā kuram ir vārds, jo jūs zināt, bet nākamā paaudze to diez vai zinās.”
Bērni varēja klausīties stāstos, kā arī darboties radošajā darbnīcā, taču ikviens apmeklētājs pēc paveiktā darba bija aicināts uz siltu “pļepeni” – putraimu biezputru ar speķi.