filmov
tv
ReTV: Noderīgs ir katrs degvielas litrs un eiro
Показать описание
Automašīnu konvoji no Latvijas uz Ukrainu dodas regulāri. Ventspils brīvprātīgie aizsūtījuši jau piecdesmito automašīnu. Frontē noderot jebkāds transports, tomēr, tuvojoties ziemai, Ukrainas puse lūdz specifisku palīdzību: sildītājus, parafīna sveces, neatliekamās medīcīnas transportu un arī refrežiratorus mirušo izvešanai. Noderīgs ir katrs degvielas litrs un katrs eiro, kas var palīdzēt noturēties puišiem aukstajos ierakumos.
Uz sarunu aicinājam grupu ventspilnieku, kuri kopš 2022. gada darbojas kā brīvprātīgie un atbalsta gan Ukrainas frontes vienības, gan karā cietušos reģionus, kur akūti nepieciešama humanitāra palīdzība. Pēdejā braucienā uz Ukrainu konvojā bija arī dzīvesbiedres, lai kopā noziedotu jau piecdesmito automašīnu.
“Kas mani visvairāk šokē? Šokē tas, ka tiek šauts nevis pa militāriem objektiem, bet pa civilajiem. Pa skolām, bērnudārziem, slimnīcām. Tas nav ar prātu aptverams,” saka ventspilniece Inga Arāja.
Šoreiz ventspilnieki atbraukuši domīgi. Ukraina gatavojas ziemai, mainās situācija ārpolitikā, bet lūgumi pēc automašīnām nebeidzas.
Ventspilnieku grupa nepārstāv kādu fondu vai organizāciju. Daļa iepazinušies Ventspils baptistu draudzē, daļa pievienojusies redzot Kaspara nesalaužamo gribu palīdzēt. “Tika saņemti dažādi lūgumi frontei. Un tā, pavisam nemanot, jau 50 mašīnas ir aizvestas,” aska brīvprātīgais palīdzības sniegšanā Ukrainai Kaspars Anševics.
No Ventspils nepārtraukti tiek sūtītas lielākas un mazākas kravas. Šis auto no prāmja nobraucis šonedēļ, tas būs 51. Ukrainas konvoja auto. Kasparam ir jaunas ieceres - noteiktas konfigurācijas automašīnas var parbūvēt kā neatliekamās palīzības auto. Bet šoziem noderēs ikviens sūtījums: aukstajā periodā neiztikt bez ierakumu svecēm, adītām zeķēm, sildītājiem un matračiem. Video, kas nosūtīts no Zaporižjes dzīvojamo māju pagrabiem redzams, kā cilviliedzīvotāji gatavojas ziemai.
Pēdējo gadu laikā ziedojumi ir bijuši dažādi. Sākot no pārdesmit eiro līdz personīgām automašīnām, ko Latvijas pilsoņi dāvina Ukrainai, izvēloties tos nepārdot autotirgū. Ir uzņēmumi, kas katru mēnesi savos budžetos paredz izdevumus karā cietušajai kaimiņzemei. “Skaidrs, ka tas nav tikai mans nopelns. Tur daudzi uzņēmumi iesaistās ar finansēm. Jā, ir paredzēts zināms finansējums Ukrainai katru mēnesi un arī nākamgad,” saka uzņēmējs no Ventspils Māris Petrovskis.
Anna Cincadze, Zaporižjes iedzīvotāja, ir uzņēmusies atbildību, lai katrs no Latvijas atsūtītais auto patiešām nonāktu līdz frontei. Šī ģimene karadarbības dēļ bija spiesta pamest savas mājas. Anna ir karavīra mamma. Viņas dēlam ir 24 gadi, viņš šobrīd atrodas aktīvā karadarbības zonā. “No 2023. gada es esmu iemācījusies gulēt vien vienu divas. stundas. Aizmiegu tikai pēc tam, kad dēls atsūta ziņu vai piezvana. Es vienkārši gaidu. Es gaidu, kad viņs piezvanīs. Nav citu variantu. Un mums, mammām, kam dēli dienē kopā, ir tā, ka sazvanāmies. Viena puiša gan vairs nav. Kostju nesen apglabajām. Bet pārējās mēs joprojām sarakstāmies. “Tavs zvanīja? Tavs rakstīja? Kas dzirdams?” Ir reizes, kad puiši dodas nulles zonā un viņi aiziet uz trim dienām. Un pat vēl ceturtaja dienā vēl nav atgriezušies. Tad mēs sākam zvanīt komandieriem.”
Anna ir izvēlējusies palīdzēt, ne nogaidīt vai bēgt. Viņa aktīvi uzklausa visas frontinieku vajadzības, apkopo slimnīcu pieprasījumus, morāli palīdz mātēm, kas zaudējušas savus dēlus vai kuru bērni ir nonākuši Krievijas armijas gūstā. Un Anna vēlas pateikt paldies visu vārdā. Vienkārši – paldies! Vispirms paldies no Ukrainas. Un no katra kareivja, no katras mātes, no katra bēgļa. Jūs esat maza, bet atvērta valsts ar milzīgu sirdi. Bet okeāns taču ir radīts no ūdenslāsēm!”
Uz sarunu aicinājam grupu ventspilnieku, kuri kopš 2022. gada darbojas kā brīvprātīgie un atbalsta gan Ukrainas frontes vienības, gan karā cietušos reģionus, kur akūti nepieciešama humanitāra palīdzība. Pēdejā braucienā uz Ukrainu konvojā bija arī dzīvesbiedres, lai kopā noziedotu jau piecdesmito automašīnu.
“Kas mani visvairāk šokē? Šokē tas, ka tiek šauts nevis pa militāriem objektiem, bet pa civilajiem. Pa skolām, bērnudārziem, slimnīcām. Tas nav ar prātu aptverams,” saka ventspilniece Inga Arāja.
Šoreiz ventspilnieki atbraukuši domīgi. Ukraina gatavojas ziemai, mainās situācija ārpolitikā, bet lūgumi pēc automašīnām nebeidzas.
Ventspilnieku grupa nepārstāv kādu fondu vai organizāciju. Daļa iepazinušies Ventspils baptistu draudzē, daļa pievienojusies redzot Kaspara nesalaužamo gribu palīdzēt. “Tika saņemti dažādi lūgumi frontei. Un tā, pavisam nemanot, jau 50 mašīnas ir aizvestas,” aska brīvprātīgais palīdzības sniegšanā Ukrainai Kaspars Anševics.
No Ventspils nepārtraukti tiek sūtītas lielākas un mazākas kravas. Šis auto no prāmja nobraucis šonedēļ, tas būs 51. Ukrainas konvoja auto. Kasparam ir jaunas ieceres - noteiktas konfigurācijas automašīnas var parbūvēt kā neatliekamās palīzības auto. Bet šoziem noderēs ikviens sūtījums: aukstajā periodā neiztikt bez ierakumu svecēm, adītām zeķēm, sildītājiem un matračiem. Video, kas nosūtīts no Zaporižjes dzīvojamo māju pagrabiem redzams, kā cilviliedzīvotāji gatavojas ziemai.
Pēdējo gadu laikā ziedojumi ir bijuši dažādi. Sākot no pārdesmit eiro līdz personīgām automašīnām, ko Latvijas pilsoņi dāvina Ukrainai, izvēloties tos nepārdot autotirgū. Ir uzņēmumi, kas katru mēnesi savos budžetos paredz izdevumus karā cietušajai kaimiņzemei. “Skaidrs, ka tas nav tikai mans nopelns. Tur daudzi uzņēmumi iesaistās ar finansēm. Jā, ir paredzēts zināms finansējums Ukrainai katru mēnesi un arī nākamgad,” saka uzņēmējs no Ventspils Māris Petrovskis.
Anna Cincadze, Zaporižjes iedzīvotāja, ir uzņēmusies atbildību, lai katrs no Latvijas atsūtītais auto patiešām nonāktu līdz frontei. Šī ģimene karadarbības dēļ bija spiesta pamest savas mājas. Anna ir karavīra mamma. Viņas dēlam ir 24 gadi, viņš šobrīd atrodas aktīvā karadarbības zonā. “No 2023. gada es esmu iemācījusies gulēt vien vienu divas. stundas. Aizmiegu tikai pēc tam, kad dēls atsūta ziņu vai piezvana. Es vienkārši gaidu. Es gaidu, kad viņs piezvanīs. Nav citu variantu. Un mums, mammām, kam dēli dienē kopā, ir tā, ka sazvanāmies. Viena puiša gan vairs nav. Kostju nesen apglabajām. Bet pārējās mēs joprojām sarakstāmies. “Tavs zvanīja? Tavs rakstīja? Kas dzirdams?” Ir reizes, kad puiši dodas nulles zonā un viņi aiziet uz trim dienām. Un pat vēl ceturtaja dienā vēl nav atgriezušies. Tad mēs sākam zvanīt komandieriem.”
Anna ir izvēlējusies palīdzēt, ne nogaidīt vai bēgt. Viņa aktīvi uzklausa visas frontinieku vajadzības, apkopo slimnīcu pieprasījumus, morāli palīdz mātēm, kas zaudējušas savus dēlus vai kuru bērni ir nonākuši Krievijas armijas gūstā. Un Anna vēlas pateikt paldies visu vārdā. Vienkārši – paldies! Vispirms paldies no Ukrainas. Un no katra kareivja, no katras mātes, no katra bēgļa. Jūs esat maza, bet atvērta valsts ar milzīgu sirdi. Bet okeāns taču ir radīts no ūdenslāsēm!”
Комментарии