saruna

Nemaisies sev pa kājām
Neturi durvis ciet
Necenties kontrolēt
To kas nav Tavā varā

Atlaidies tur zālē
Un paveries debesīs
Bet nemeklē nekur tālē
Tas viss ir iekš Tevīm

Saujā guļ maziņš punktiņš
Cilvēks tam vārds ir dots
Prātotājs viņš vislielākais
Jo pats sevi izdomāt prot

Un visu svaru uz sevi grib ņemt
Stumt un grūst smagi celt
Pārliecības šķiet tam nepietrūkst
Bet skaidras acis gan

Klusums izgaismo
Tukšumā atmiņas rodas
Par sevi kas nekad nav dzimis
Par to, kas klātesošs

Nesarežģī vienkāršo
No sevis tāpat nevar aizbēgt
Jo visur kur skaties tur priekšā Tu pats tik Tu pats
Tāpēc pietiks barot stāstus

Elpo dziļi, elpo daudz
Ieelpo to visu plaušās
Lai elpa pati paskaidro
Ko nozīmē būt dzīvam